Trešās dienas rītā mēs ar Maiku, ieeļļojuši ķēdes un nodrošinājušies ar paiku, devāmies uz Bena Guriona midreši. Iespējams, vārds "midreše" jums šķiet pazīstams – velk uz arābu medresi, proti, reliģiskajām skolām, no kurām dažās gatavo nākamos teroristus. Vismaz man bija tāds priekšstats, kad sūtīju sērfinga pieprasījumu: gaidīju, ka mani sagaidīs bārdains hasīds ar peisiem, melnā platmalē un frakā. Bet pagaidām mēs vēl minamies cauri tuksnesim, izbaudot kārtējo silto dieniņu.
Skulptūra
Maikam ir traumēts plecs, tāpēc pret kalnu viņš vienmēr brauc un nekad neiet kājām, lai nebūtu jāstumj velis
Neticami gleznains ceļš
Atgādina Birķineļus Latgalē
Takas ir forši marķētas, gandrīz vienmēr ir viegli saprast, kurp mīties
Bet, ja tev ir vēl arī gps, tad vispār elementāri – tur daudzi maršruti atzīmēti tādā pašā krāsā kā uz zīmēm.
Armija dod skolēniem iespēju sajust uzvaras, jeb drīzāk sausu putekļu un smilšu garšu
Aizbraucām līdz Sde Bokerai – te atrodas reta štelle: atklāta ūdenstilpe (mākslīgā)
Sde Bokera ir ļoti slavens kibucs. Tas ir slavens ar to, ka tieši šurp pensijā devās Bens Gurions, pirmais Izraēlas premjerministrs. Viņš bija liels Dienvidu (proti, Negevas tuksneša) apgūšanas piekritējs un pats rādīja piemēru, apmetoties te kopā ar sievu pēc politiskās karjeras beigām un kļūstot par īstenu fermeri, jeb, precīzāk, kibucņiku (pilnīgi oficiāls vārds, starp citu, nevis mans izvirtušais humors). Te atrodas viņa muzejs un netālu arī kaps, tāpēc šī vieta kalpo par svētceļojumu galamērķi daudziem cionistiem. Agrāk manā galvā šim vārdam bija kaut kādas aizdomīgas konotācijas, bet tagad esmu noticējis uzzinājis, ka tā ir tikai un vienīgi kustība par Izraēlas valsts atjaunošanu. Tā kā atjaunošana de facto ir notikusi, un mūsdienu pasaulē, ja kāds nezināja, valsts tiesības pastāvēt nosaka to, vai to atzīst citas valstis, nav iemesla rīkot polemiku. Kā bija līdz 1948. gadam – tas vairs nevienu nerausta, jo tagad ir šādi. Izraēlu atzīst visi, atskaitot atklātus margināļus ar diktatoriskiem vai profundamentālistiskiem režīmiem. Protams, situācija var atkal mainīties – bet tas nenozīmē, ka kādai tautu grupai ir vairāk vai mazāk tiesību uz kādu teritoriju. Tomēr politiskajos jautājumos nejūtos kompetents, tāpēc man nav viedokļa par to, kuram ir taisnība arābu-izraēliešu konfliktā. Mans viedoklis ir universāli humānistisks: karš un nāve – tas ir slikti, terorisms – arīdzan. To, ka ebreji ieradās tuksnesī un izveidoja no tā plaukstošu valsti, varu tikai apsveikt, tāpat kā apsveicu jebkādas progresa un civilizācijas izpausmes zinātniskā un kultūras nozīmē.
Veloveikals geofun.co.il
Diezgan drīz mēs nonācām līdz Bena Guriona midrešei un iestūrējām velobodē pie Maika paziņām. Te atgadījās pārsteidzošs stāsts. Sākumā īpašnieks mūs tikai uzcienāja ar kafiju, bet pēc tam, kad mēģināju nopirkt karti par 15 dolāriem, viņš atteicās ņemt naudu, sakot: “For Mike’s friends – priceless”. Pidosim viņam nedaudz smieklīgo angļu valodu dēļ viņa cēlsirdības un plašā žesta, kas atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.
Ciematiņa mazais centrs ir apsegts ar jumtu
Bisikleti
Te mēs satikāmies ar Vartanu, manu hostu midrešē. Es atkrāvu viņam savas somas, pateicu, ka atgriezīšos vakarā, un laidu ar Maiku tālākos piedzīvojumos. Fočuku līdzi neņēmu, par ainavām priecāsieties nākamajā daļā. Mēs forši pavizinājāmies, uzzināju, kas ir singletrack – tā ir tāda kā ceļam līdzīga taciņa, bet izbraucama ar velosipēdu, atšķirībā no trekking path vai kaut kā tamlīdzīga. Singltreki šajā apvidū ir diezgan tehniski, vietām pietrūka fulīša. Lai gan tobrīd biju redzējis arī zobainākus. Baudu tomēr guvu neizmērojamu, tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Ja vien viņam, protams, iet pie sirds putekļi zobos, zobus klabinoša kratīšanās, sāpes roku un kāju muskuļos, stūre, kas lēkā ārā no rokām pie katra riteņa apgrieziena, un tas viss zem dedzinošas saules.
Man tas viss tā gāja pie sirds, ka uztinu vēl kādus divdesmit liekus kilometrus kopš brīža, kad Maiks mani pameta un vienatnē devās mājās. Goda vārds, man tā negribējās viņu laist vaļā, ka es pat apsvēru domu, pēc pāris dienām aizkūlies līdz Micpe Ramonai, atgriezties Revivimā. Taču tas, ko vēl nesen vēlējos no visas sirds, nākamajā dienā jau ir sen pagājušu dienu lietas, tāpēc ar Maiku, kā arī ar vēl vairākiem cilvēkiem, kurus man ļoti gribētos satikt, es diez vai vēl kādreiz redzēšos.
Kamēr mēs no rīta kūlāmies uz midreši, es pārdūru riepu, un tad vēlreiz – jau vakarā. Turklāt visi turpmākie dūrumi pēc pirmā bija uz aizmugurējā riteņa ar parasto kameru, nevis ar pašlīmējošo uz priekšējā. Secinājums – vai nu pašlīmējošā strādā par visiem simts, vai arī dūrās tikai aizmugurējais ritenis.
Vakarā ar nelielu laika rezervi nokļuvu midrešē, atradu studentu pilsētiņu, un mani sagaidīja mans namatēvs Vartans. Te mani gaidīja ļoooooti patīkams pārsteigums – "midreše" ivritā nozīmē vienkārši "skola" vai "universitāte", nevis ortodoksālu tumsoņu patvērums. Kā izrādījās, Bena Guriona midreše ir Beerševas universitātes filiāle, būtībā - akadēmiskā pilsētiņa. Un studentu pilsētiņā dzīvo studenti ar zinātnisku pasaules uzskatu, materiālisti un skeptiķi, vārdu sakot, vide, kurā es jūtos viskomfortablāk. Noskaņojums šeit (tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem Izraēlā) ir izteikti laicīgs, vietām pat visai antireliģiozs, vismaz tā es sapratu no sarunām ar Vartanu un citiem namatēviem.
Vartans pasauca savus draugus, pagatavoja mums vakariņas (gaļa-gaļa), un mēs lieliski pavadījām laiku vieglās un jautrās sarunās. Publika unītī ir no visām pasaules malām: no ASV, no Krievijas, pats Vartans un viņa māsa no Armēnijas, daudz cilvēku no Eiropas. Interesanti, ka jebkurā Izraēlas mājā ir elektriskā krāsniņa tradicionālo plakano maizīšu (līdzīgu pitai) sildīšanai, taču mikroviļņu krāsns ir tālu ne visur.
Pēc tam nedaudz apskatījāmies apkārt: pastaigājāmies tumsā pa pilsētiņu, apskatījām dažādu fakultāšu korpusus. Vislabāk ir iekārtojusies ūdens izpētes fakultāte: Izraēlā nav svarīgākas tēmas, jo tuksnesis taču. Vartans pats ir fiziķis, viņa draugi nodarbojas ar matemātiku un aeroponiku, proti, augu audzēšanu ar sakņu sistēmu gaisā, nevis augsnē.
Bena Guriona midrešē man arī patika; vieta citādāka nekā kibucs, tomēr daudzējādā ziņā līdzīga, jo universitātes vide ir demokrātiska un egalitāra. Durvis kopmītnēs bieži vien neslēdz ciet; Vartanam agri no rīta vajadzēja aizbraukt uz Jordāniju, un viņš piedāvāja man atstāt atslēgas turpat istabā. Žēl, ka nepavadīju ciematā vairāk laika, bet ceļš taču vilina uz priekšu, nākotnē vienmēr ir kaut kas jauns, neizpētīts, pilns mīklainības un noslēpumu.